Katram cilvēkam piemīt vismaz viena smalkā kaite, - un tā ir ne tikai Erika Ādamsona noveļu krājumā ar tādu pašu nosaukumu, bet arī dzīvē kopumā. Piemēram, man ir kāda tuva draudzene, kura dievina zeķes. Mēs ieejam Rimi, un viņa nopērk zeķes. Mēs dodamies uz veikalu meklēt bikses, bet viss, ko viņa atrod, ir zeķes. Viņas kumodē mētājas simtiem zeķu, kuras jebkuram aplūkotājam šķitīs pilnīgi vienādas, tomēr, kā viņa saka, atšķiras ne tikai mežģīne, kas iestrādāta potītes daļā, bet arī krāsa konkrētos apgaismojumos - blāvā gaismā baltas zeķes izskatās nevis baltas, bet gaiši jo gaiši zilas. Atzīšos - man plauktā ir apmēram desmit zeķu pāri, un ar to pilnīgi pietiek, lai nenāktos staigāt netīrai.
Tāpat arī mamma, kura nodevusies puķkopībai. Sevišķi mīļas viņai ir orhidejas - esmu dzirdējusi, kā viņa minūtēm ilgi sarunājas ar zaļajiem augiem, mudinot tos augt vai rājoties, ka tie nezied, kad tiem pēc kalendārā atzīmētiem datumiem būtu jāzied. Es puķes neprotu kopt. Es ar viņām nerunāju, un viņas novīst, pirms paspējušas atplaukt.
Bet arī man ir sava smalkā kaite, un tā ir pārmērīga kārtība. Man gribas, lai viss ir tīrs un kārtīgs - pēc ēšanas tūlīt jāmazgā trauki, pēc gulēšanas jāklāj palagi, drēbēs nedrīkst būt nevienas krokas un tās jāmaina katru dienu. Tikai ir kāda problēma. Ja draudzenei zeķu paliek aizvien vairāk, bet viņa pati aizvien laimīgāka, un ja manai mammai puķes aug griezdamās, un viņa pati kļūst arvien apmierinātāka, tad ne es, ne mana apkārtne netiekam tīrākas vai kārtīgākas ne par mata tiesu. Jo vairāk es cenšos, jo lielāka nekārtība ap mani rodas. Krājas putekļi, drēbes nosmērējas, un visi mani ideāli, pēc kuriem es tā tiecos, sabrūk. Acīmredzot ar mani ir tā- jo vairāk cenšos noturēt to, kā man nav, jo ātrāk tas aizslīd prom.
