viltniece lapsa, raiba kucēna aste.
Re, kā aiz loga tu pretī man stājies -
pievil un atkal no jauna mānies.
Tu pasmaidi, novērsies, kļūsti tik klusa,
bet kustība tevī nerimst un kusā.
Dzird ļaudis meldiņu skanām tik blāvu,
dzird ripojam tramvaju projām un tālu;
un jautrība iesākas Vecrīgas krogos,
kad nodzēsta gaisma ir stiklotos logos.
Es teikšu, ko es mīlu pilsētā:
tavas ielas, bulvārus, ēstuves glaunas,
dzejniekus, parkus un meitenes jaunas.
Mani mūri dreb tavu smieklu priekšā,
un sirds man sit straujāk, kad elpot tu sāc.
Tu vilini mani un smaidīt man liec,
kad naktī ir noklusis cilvēku spiets.
Un kur lai es liekos, pilsēta mana,
kad visi ir gultās un visi jau dus?
Lai atveru logu un pretī tev stājos,
lai pieviļu kādu un kādam es mānos?
Es nevaru aizmigt, ja zinu, ka tu,
ietu citam pie loga un smaidītu,
tādēļ atdodos tev un drīz jau vien jaušu,
pie cita ej tu: "Es skaušu, es skaušu!"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru