Aiz meža lēnām aust rīts; saule ceļas pār koku galotnēm un stiepj savus starus mums pretī. Mēs tiekam apžilbināti šī skaistuma priekšā, un es jūtos tik labi, cik labi vēl neesmu jutusies. Man gribētos, lai šis brīdis apstājas un lai apstātos tie, kas stāv man līdzās. Man gribētos, lai man nekad nebūtu jāaizbrauc, lai es varētu paturēt šo rītu sev, paturēt šo sauli, kas tik neviltota un svēta modusies tieši mums. Es jūtos kā nonākusi citā pasaulē, kur nav nedz dusmu, nedz sāpju, nedz naida, un manī pēkšņi mostas apziņa, ka esmu viens vesels. Es pirmo reizi mīlu tik neviltoti, cik neviltoti māsa mīl brāli, cik neviltoti suns mīl saimnieku, cik mīlams zivij ir putns.

Es negribu braukt projām.

Es negribu atkal būt puse.