Sēžu gaitenī un lasu "Leģendas". Pienāk klasesbiedrs, jautā: "Ko lasi?" Paceļu acis un parādu viņam rakstu par Staļinu. "Interesants?" viņš jautā, un es atbildu: "Jā, diezgan interesants. Zināji, ka..." un šajā brīdī viņš mani pārtrauc, sāk smieties un saka: "Tu taču reāli nedomā, ka mani tas interesē?"
Lai gan diena ir teju jau cauri, es vēl joprojām neesmu atkodusi šīs sarunas morāli. Velns viņu zina, ko viņš centās aizskart - mani, Staļinu vai varbūt raksta autoru, jebkurā gadījumā - es ļoti uzmanīgi vēroju cilvēkus, viņu attieksmi pret mani, pret viņu draugiem, pret svešiniekiem un es sastopos ar tik daudz pretrunām, tik uzspēlētu lišķību! Es lieliski saprotu, ka tā ir skabargu meklēšana citu acīs, pat ja aiz maniem plakstiņiem ir iestrēdzis baļķis, bet nu kur var tik nicinoši izturēties? Kamēr cilvēks nav klāt, tā runāt par viņu sliktu, bet, kolīdz viņš parādās, tā izlikties, ka viss ir kārtībā? Draudzēties ar to, ar ko izdevīgāk, bet, kolīdz tam ir vienalga, atgriezties pie tiem, kas līdz šim atstāti novārtā?
Būtu kļūdaini apgalvot, ka tas mani aizvaino. Es vienkārši esmu pārlieku laimīga, lai ņemtu to ļaunā.
Lai gan diena ir teju jau cauri, es vēl joprojām neesmu atkodusi šīs sarunas morāli. Velns viņu zina, ko viņš centās aizskart - mani, Staļinu vai varbūt raksta autoru, jebkurā gadījumā - es ļoti uzmanīgi vēroju cilvēkus, viņu attieksmi pret mani, pret viņu draugiem, pret svešiniekiem un es sastopos ar tik daudz pretrunām, tik uzspēlētu lišķību! Es lieliski saprotu, ka tā ir skabargu meklēšana citu acīs, pat ja aiz maniem plakstiņiem ir iestrēdzis baļķis, bet nu kur var tik nicinoši izturēties? Kamēr cilvēks nav klāt, tā runāt par viņu sliktu, bet, kolīdz viņš parādās, tā izlikties, ka viss ir kārtībā? Draudzēties ar to, ar ko izdevīgāk, bet, kolīdz tam ir vienalga, atgriezties pie tiem, kas līdz šim atstāti novārtā?
Būtu kļūdaini apgalvot, ka tas mani aizvaino. Es vienkārši esmu pārlieku laimīga, lai ņemtu to ļaunā.
