Vakardien pacēlās tāda ļoti interesanta tēma, kurai nav ne gala, ne malas, bet kura katru dienu mēdz parādīties, un tā ir piedošana.
Daudzi man ir teikuši, ka es sevī krāju pārāk lielas dusmas un ka es neprotu piedot. Man tomēr šķiet, ka, ja cilvēks ir teicis vai darījis ko sliktu, viņš tās dusmas ir pelnījis. Pieņemu, ka ne ilglaicīgas, jo cilvēki mēdz kļūdīties un veikt nepareizus lēmumus, bet, tā kā es esmu persona, kas sevi vērtē diezgan augstu, es nekad neaizmirstu pret sevi vērstās negācijas. Arī nejaušās. Katrs sliktais vārds, ko man kāds ir teicis, katra nodevība un katrs pret mani vērstais nelāgais darbs tiek noglabāts kaut kur zemapziņā un pacelts brīžos, kad man tas kļūst izdevīgi.
Tādēļ es pati no sevis mācos. Cenšos nedarīt to, par ko pati uz citiem dusmotos, cenšos neteikt vārdus, kurus pati noglabātu zemapziņā, un cenšos nerīkoties tā, ko pati vēlāk sauktu par nodevību.