Krāsaino lapu deja nu ir beigusies. Tagad zeme tinas pelēka mākoņa lakatā. Stipra kafija un nomodā mirdzošas acis ir vislabākie ieroči, kādus turēt pie sāniem drūmajos rudens vakaros. Mans nogurušais prāts jau sen ir atteicis darboties - viņš labprātāk izvēlas četras sienas, nevis garu pastaigu mežā, kur pavērot, kādi tad rudenī izskatās kailie bērzi. Citi jautā: "Bet kam gan tas vajadzīgs? Kā tad atšķiras pagājušā un šī gada bērzi?" Un tad es vienmēr saku, ka pasaulei un cilvēkam ir jātiekas aci pret aci un jārunā kā līdzīgam ar līdzīgu. Nedrīkst stāvēt malā un izlikties, ka tas, kas notiek, ir nevērtīgs. Ir jāapzinās, ka līdzīgi notiekošas lietas nav vienādas. Ir jāmīl rudens tieši tāds, kāds tas ir.
