Kas tā par dīvainu skaņu? Dzirdu pelīšu sīkos soļus, dzirdu taureņa spārnu švīkstoņu. Kaut kur tālumā dzied melnais strazds, bet ap stūri ūjina lielā pūce. Tiek pāršķirta grāmatas lapa un spalva drudžaini velk savus tintes lokus. Dzirdu bērnu smieklus un avota čalas, trīcošās vijoles stīgas un viļņu šņākoņu jūrā. Pret logu sitas lietus lāses un kaimiņu sētā iegaudojas vientulīgs suns. Ieklausos un saprotu, ka tepat tiek strādāts rūpīgs darbs, ka vilcieni nedomā stāties un sarunas neplāno beigties. Es dzirdu Vidzemes augstienes un Zemgales līdzenumus, Latgales zilos ezerus un Kurzemes brīnišķos skatus. Tepat ir arī šampanieša dzirksts un šokolādes tumšais vilinājums. Zem manām kājām tiek spēlēts teātris, bet gaisā virmo ceriņu smarža. Uz zemes nolaižas dzērves un mirušais atkal ir augšāmcēlies.
