Uz ielas jūtos kā olimpiskajās spēlēs. Par brīvu pieejamas visdažādākās disciplīnas. Varu attīstīt prami skriet, prasmi slīdēt, griezties, izvairīties no dažādiem krītošiem objektiem, apgūt arī dažādas grūtības pakāpes piruetes, tā teikt, - izbaudīt visus iespējamos sporta veidus, ko piedāvā šis šļakatu pilnais februāris. Un, ja vēl pie rokas ir pirmsskolas vecuma bērns, tad jautrība zābakos garantēta. Tur līst iekšā ne tikai no debesīm krītošais (nenosakāmas konsistences) sniegs, bet arī dubļi, ko gaisā ceļ šī pirmsskolas vecuma bērna vēlme izlēkāties pa visām zem kājām esošajām peļķēm. Pārsteigums ne tikai man, bet arī pašam zābakam (un iekšā sēdošajai zeķei).
Visjautrākais manā maršrutā ir Brīvības un Palīdzības ielas stūris. Tur es uzvedos kā daiļslidošanas trasē. Ja pirmajā dienā es kautrīgi lūkojos apkārt, vai tik kāds šo manu tizlo dancošanu nav redzējis, tad tagad es drosmīgi ieslidinu abas kājas ūdenī un paceļu rokas gaisā, lai visi redz, kā esmu iemanījusies balansēt arī tik nepārvaramās trasēs. Bet pirms tam vēl pati Palīdzības iela, kur asfalts kā Baikāla piekrastē. Vismaz cilvēki viens otram iet pretī smaidīdami: "Nuja, es skatos, arī tavas potītes zem ūdens..." Un, protams, Tērbatas iela. Tagad, kāpjot ārā no mašīnas, ikviens var uzsākt vēl nebijušu sacensību - uzvarētājs būs tas, kuram, mājās aizejot, būs sausākas kājas. Varu apsolīt, ka uzvarētāju nebūs, jo uz ietves esošais sniegs ir tik dumji izkusis, ka appludinājis ne tikai pašu ietvi, bet arī daļu ielas. Un kājas būs vienlīdz slapjas gan tam, kas šofera pusē, gan tam, kas otrā.
Ar šo es tikai gribēju jums pateikt, ka mani māc dīvainas priekšnojautas par strauji tuvojošos pavasari. Par saulīti, par zaļu zālīti, par manu gaišo mētelīti... Gribu tevi ātrāk, mans dārgais pavasari...
Visjautrākais manā maršrutā ir Brīvības un Palīdzības ielas stūris. Tur es uzvedos kā daiļslidošanas trasē. Ja pirmajā dienā es kautrīgi lūkojos apkārt, vai tik kāds šo manu tizlo dancošanu nav redzējis, tad tagad es drosmīgi ieslidinu abas kājas ūdenī un paceļu rokas gaisā, lai visi redz, kā esmu iemanījusies balansēt arī tik nepārvaramās trasēs. Bet pirms tam vēl pati Palīdzības iela, kur asfalts kā Baikāla piekrastē. Vismaz cilvēki viens otram iet pretī smaidīdami: "Nuja, es skatos, arī tavas potītes zem ūdens..." Un, protams, Tērbatas iela. Tagad, kāpjot ārā no mašīnas, ikviens var uzsākt vēl nebijušu sacensību - uzvarētājs būs tas, kuram, mājās aizejot, būs sausākas kājas. Varu apsolīt, ka uzvarētāju nebūs, jo uz ietves esošais sniegs ir tik dumji izkusis, ka appludinājis ne tikai pašu ietvi, bet arī daļu ielas. Un kājas būs vienlīdz slapjas gan tam, kas šofera pusē, gan tam, kas otrā.
Ar šo es tikai gribēju jums pateikt, ka mani māc dīvainas priekšnojautas par strauji tuvojošos pavasari. Par saulīti, par zaļu zālīti, par manu gaišo mētelīti... Gribu tevi ātrāk, mans dārgais pavasari...
