2012. gada 26. februāris

Tās durvis, kas atvērtas

Tas bija tas dīvainais pavasaris, kad saule vēl nesildīja un zāle vēl nezaļoja. Kad zem kājām šķīda sniegs un naktīs bija redzama dvaša. Kad rokas nesala, bet visi valkāja dūraiņus, un visiem sārtoja vaigi.
Es stāvēju aiz aizbultētām durvīm. Gaidīju, līdz tās padosies. Es neatceros, kas tās atvēra. Varbūt tās atvērās pašas, bet tās bija vaļā, un es redzēju sevi kāpjam pa kāpnēm. Es kāpu viena, bet galā nonācu divatā. Varbūt trijatā. Nu ja, tur vienmēr bija trīs, lai gan es nekad par trīs nerunāju.
Tagad atkal ir tas dīvainais pavasaris. Saule vēl nesilda un zāle vēl nezaļo, zem kājām šķīst sniegs un naktīs var redzēt dvašu, rokas nesalst, bet visi valkā dūraiņus, un nav vairs to, kam sārtotos vaigi. Ir, bet katrs par sevi. Viens un divi kopā. Vai kaut kā tamlīdzīgi.
Bet jocīgi, ka šajā pavasarī tās durvis ir vaļā. Tās pašas vai citas, es nezinu, tik jūtu, ka tieku stumdīta un grūstīta uz to pusi, tā teikt, dzirdu balsis saucam: "Ej tur un iznāc atkal smaidīga!" Tas ir kā - smaidīga? Vienlīdz smaidīga divreiz pēc kārtas, ja nekas no pirmās reizes neatkārtosies otrajā?
Vēl pirmais solis uz pakāpiena nav sperts, man ir vēl iespēja atkāpties. Un tāda pati - šo soli spert.