Es dažreiz brīnos, kur dzīve mani bīda. Mans mērķis ir tikt Stradiņos, būt mediķim, es skolā pastiprināti mācos bioloģiju, katru sestdienas rītu eju uz ķīmijas kursiem, bet saprašanas par to visu man nav un, šķiet, arī nebūs. Jebkurš pretimnācējs zinātu par audiem, kauliem un ķīmiskajām reakcijām pateikt vairāk, kā pateikt spēju es. Toties latviešu valodas olimpiādē es, redz, ceturto vietu varu dabūt arī bez mācīšanās.
Nuja.
Nākotnes plāni mani biedē. Katra diena, ko es pavadu, šauboties par saviem nākotnes plāniem, mani aizvien vairāk pietuvina tam brīdim, kad būs jāizvēlas, ko es savā dzīvē vēlos darīt. Šobrīd mani laimīgu dara trīs lietas: cilvēki, mūzika un valoda. Būt sabiedrībā. Klausīties. Spēlēt. Un rakstīt. Un tas nav ārstēt, mērīt vai pētīt. Man šķiet, ka es slīdu aizvien tālāk prom no sava lielā sapņa. Un tas viss vienas frāzes dēļ.
Piedod, bet tu nebūsi ārste. Es tevi nākotnē vienkārši neredzu kā mediķi.
Nuja.
Nākotnes plāni mani biedē. Katra diena, ko es pavadu, šauboties par saviem nākotnes plāniem, mani aizvien vairāk pietuvina tam brīdim, kad būs jāizvēlas, ko es savā dzīvē vēlos darīt. Šobrīd mani laimīgu dara trīs lietas: cilvēki, mūzika un valoda. Būt sabiedrībā. Klausīties. Spēlēt. Un rakstīt. Un tas nav ārstēt, mērīt vai pētīt. Man šķiet, ka es slīdu aizvien tālāk prom no sava lielā sapņa. Un tas viss vienas frāzes dēļ.
Piedod, bet tu nebūsi ārste. Es tevi nākotnē vienkārši neredzu kā mediķi.
