Slēpju savu seju aiz apkakles un smejos. Tāds liels, plats džemperis, dažus izmērus par lielu un vēl jocīgi smaržo. Mati kaut kā dīvaini savēlušies. Acis savādi spīd. Nu kurš tad varēja uzminēt, ka kādreiz būs šitā. Ka es šitik stulbi te sēdēšu un savā apkaklē smiešos. Murmināšu jocīgus vārdus un kaut ko tur pīkstēšu, izlikšos, ka raudu, bet patiesībā apkaklē smiešos. Un tu nemaz neskaties uz mani tā, es taču spēju vēl domāt.
Bet tas tik uz brīdi. Es apsolīju sev neaizrauties.