Es tam ilgi neticēju, bet, ak, pat man reiz sev jāatzīstas, ka ir dzīvē lietas, kas paliek nemainīgas arī, kad gadalaiki mainās. Tāpat kā suns, būdams balts vai melns, vienalga paliek suns, arī dažādi notikumi dzīvē nemainās, pat ja šķiet esam uz pārmaiņu robežas. Kas pie vainas? Attieksme? Liktenis? Varbūt tikai domas, kas brīžiem uzmācas kā milzonīgs slogs? Ir grūti, bet jāliekas mierā, galu galā, ja jau pat gadalaiki nav pietiekams faktors notikumu gaitas maiņai, tad arī nekam citam nebūs spēka to ietekmēt. Varbūt vienīgi cilvēkiem pašiem, bet nekādā ziņā ne cilvēkam vienam. Tā, lūk.
Bet tas laikam arī vienīgais, kas manu prātu moka. Ar katru reizi es arvien vairāk slīkstu vienos un tajos pašos tīklos, pat ja skaidri zinu, ka tās ir lamatas. Taču pārējais maijā ir skaists. Svaigais zaļums un saules rieti, siltās dienas un ziedu lieti. Man patīk šeit atkal atgriezties. Sajust vasaras smaržu, kas tuvojas ar katru dienu arvien tuvāk un tuvāk...
